1. nodaļa. TIESA (PILSĒTAS NOSAUKUMS)

"...Pagātne nekad nav mirusi. Tā pat nav pagātne..."

Tiesas ēka, jaunāka par pilsētu, kura bija dibināta aptuveni gadsimta beigās kā Čikaso indiāņu tiesas lietu aģentūras faktorija un palika par ciemu gandrīz trīsdesmit gadus līdz atklājās, ka trūkst lietišķo papīru uzglābšanas vietas, un protams ka ne nepieciešamību, bet to, ka tikai uzbūvējot vai nu vismaz pieņemot lēmumu par tās būvēšanu varēs izkļūt no situācijas, kura draud kādam ar zaudējumiem.

Ciemam bija savi lietišķie papīri, indiāņu izvešana vien ir radījusi sava veida arhīvu, kas bija veidojies diezgan ilgu laiku, nemaz nerunājot par vājas cilvēku savienības pret arējiem apstākļiem neizbēgamajiem dokumentiem, šajā gadījumā laika un savvaļas: par tievu, vecu un sačokurotu papīru čupu, kur bija sajauktie un nepareizi noformētie zemes piešķīrumi, patenti, pārdošanas papīri un akti, nodokļu maksātāju un mobilizēto saraksti, vergu pārdošanu līgumi valūtas kursu grāmatvedības kopsavilkumi un viltota nauda, paziņojumi par atlīdzībām, par bēguļojošiem un nozagtiem nēģeriem un citu dzīvu inventāru, kvīti un hipotēkas, kalendārie ieraksti par dzimšanām, kāzām un nāvēm, publiskām pakāršanām un zemes izsolēm,- pēdējās trīs desmitgades tie papīri krājās dzelzs, pirātu lādei līdzīgā kastē, tā stāvēja mājas, kurā bija pasta nodaļa un faktorijas birojs aizmugurējā istabā, pēc tam, trīsdesmit gadu vēlāk, pēc bēgšanas no cietuma un senas, briesmīgas slēdzenes, kuru veda tūkstoš jūdzes no Karolīnas pazušanas, kaste tika pārvietota uz jaunu, nelielu, koka šķūnim līdzīgu piebūvi, kura bija celta divas dienas atpakaļ pie improvizēta koka cietuma ar pārklātajām ar malu sienām; tā arī paradījās Joknapatafas apgabala tiesas ēka: nejauši, ne tikai vēlāk cietumā, bet arī vispār negaidīti, kaste ar dokumentiem, kas nebija paņemti no kaut kurienes glabāšanai, bet vienkārši salikti kopā; bija izņemta no aizmugurējās telpas iemesla, kas nav saistīts ar šo telpu vai kasti dēļ, gluži pretēji: kaste nevienam netraucēja, un tās pat pietrūka, jo ziemas vakaros, pie krāsns kopā ar mucām ar viskiju un pulveri, mucām ar speķi un sāli tā kalpoja par sēdvietu vai kāju paliktni, un vispār tā tika paņemta tikai tāpēc, ka apmetne (pēkšņi, nekļūstot par ciematu, tā kļūtu par pilsētu; vienreiz, gandrīz pēc simts gadiem tā strauji pamodīsies no sociāla miega, un pēkšņi un negaidīti parādīsies klubi “Rotari” un “Lion”, tirdzniecības palātas un skaistumkopšanas saloni, trakulīga sišana pa bungām ne kaut kā vārdā, bet tikai lai sistu skaļāk par kaimiņu ļaužu pūļiem ziemeļos, dienvidos, austrumos un rietumos, pasludinās sevi par pilsētu, tāpat kā Napoleons pasludināja sevi par imperatoru, un pastiprinās šo viltību negodīgi palielinot savas skaitīšanas- drudzis, kurā Viņš mūžīgi jauks sašutumus ar kustību un kustību ar progresu. Bet līdz tam vel ir simts gadi, tolaik tā bija pionieru pārvietošanās robeža, tie bija parastie un izturīgie vīrieši un sievietes, alkstoši pēc naudas, piedzīvojumiem, brīvības vai vienkārši patversmes un viņi īsti nerūpēja, kā sasniegs savus mērķus), pēkšņi saskārās ne tik daudz ar problēmu, kas prasīja risinājumu, cik ar dilemmas Damokla zobenu , no kuras bija jāglābjas;

Pat bēgšana no cietuma notika nejauši: banda- trīs vai četri bandīti no Natčeza takas (divdesmit piecus gadus vēlāk leģenda apgalvos, un pat simts gadus vēlāk joprojām teiks to pašu, ka bandā bija abi Harpji, vismaz Lielais Harps, jo bēgšanas apstākļos un metodē bija jūtams kaut kāds gargantuisks, dīvains rotaļīgums, jautrs, tomēr biedējošs, it kā apmetne nejauši nokļuva kaut kāda garlaikota, ekscentriskā milža redzes laukā vai nu sasniedzamā attālumā. Bet viņu- Harpu- tur nevarēja būt, jo viņi un pat pēdējie no Meisona bandītiem tolaik jau bija nogalināti vai izkliedēti, bandīti, visticamāk, piederēja pie Džona Millera organizācijas- ja tikai viņiem vajadzēja piederēt pie kādas organizācijas izņemot parasto plēsēju brālību)- tika netīšām aizturēti ar nelielo brīvprātīgo karavīru rotu un tika atvesti uz Džeffersona cietumu, jo tas bija tuvākais, šī rota pirmā atnāca divas dienas atpakaļ uz Džeffersonu uz kopējo pikniku, kurš bija veltīts Ceturtajam Jūlijam, nākamajā dienā svinēšana pārvērtas par gandrīz vispārēju iereibušu kautiņu, pēc kura pat paši stiprākie no izdzīvojušiem bija tik nespēcīgi, ka iedzīvotāji izmeta viņus no apmetnes, rota, kura vēlāk aizturēja bandītus, tika aizvesta bezsamaņā pie purva četru jūdžu attālumā no Džeffersona, kas saucās par Viesuļvētru zemiene, kur karavīri izveidoja nelielu nometni, lai atgūst spēkus vai vismaz spēju pārvietoties, un tajā pašā naktī četri vai trīs bandīti atgriežoties no saviem varoņdarbiem uz Takas, netīšām atnāca pie ugunskura. Te leģendā rodas divas versijas: pēc vienas- seržants, kurš bija rotas komandieris atpazina kādā bandītā dezertieru no savas nodaļas, pēc otras- kāds no bandītiem atpazina seržantā savu bijušo kolēģi. Tā vai citādi, visi viņi- gan karavīri, gan bandīti atgriezās Džeffersonā vienotā kompānijā, pēc vienas versijas viņi bija apvienojušies lai turpinātu iedzeršanu, pēc otrās- karavīri atveda bandītus atriebjoties par izraidīšanu. Jo robežas laikos, pionieru laikos, personīgā brīvība bija gandrīz kā fizisks dzīves nosacījums, tāpat kā uguns un ūdens, un nevienu kopienu neinteresēja neviena morāle, kamēr vien amorālas darbības tika veiktas tālu no tās, tāpēc Džefersons, nebūdams ne uz Takas, ne uz Upes, bet starp tām, protams ka nevēlējās redzēt neliešus ne no turienes, ne no šejienes;

Bet te viņi ieradās pēkšņi, negaidīti, nepatīkami pārsteidzot ciematu. Bandīti bija ievietoti koka cietumā kuram bija ar malu pārklātas sienas un nebija nekādas slēdzenes, jo pirms tam tajā sēdēja visāds sīkums- vietējie dzērāji un aizbēgušie nēģeri, kuriem pietika ar pietiekami resnu koka gabalu, novietotu rievās pāri durvīm, kā klētī. Bet tagad cietumā atradās tie, kuri varēja būt par trim-četriem sava laika Dillindžeriem vai Džessi Džeimsiem, bet par viņu galvām bija apsolīta laba nauda. Tāpēc cietumu aizvēra uz atslēgu, izskrūvējot vienu caurumu durvīs un otro durvja rāmī, ievietoja tajās resnās ķēdes gabalu un aizsūtīja birojā kurjeru, lai viņš noņemtu no Nešvilla pasta maisa seno Karolīnas slēdzeni- dzelzs briesmoni, kurš svēra 15 funtu un kura atslēga nebija īsāka par durkli, ne tikai vienīgai apkārtnē, bet pirmais šajā ASV daļā, atveda to uz turieni viens no trijiem pionieriem, pirmajiem apmetniekiem un Joknapatofas novada dibinātājs- Aleksandrs Holstons, viņš bija pa ārsta Samuela Heberšema pa pusei kalps, pa pusei miesassargs un viņa astoņgadīga dēla, kurš bija zaudējis māti pa pusi audzinātājs, pa pusi aukle, visi trīs atbrauca uz zirgiem no Tenneses caur Kamberlendes aizu kopā ar kaut kāda hugenota jaunāko dēlu, Grenje atveda uz šo apgabalu pirmos vērgus, dabuja pirmo lielo Zemes Patentu un kļuva par pirmo kokvilnas plantatoru, bet ārsts Heberšems, kurš nešķirojas ar savu vecu melnu somu, kur glabājās visas tabletes un skalpeli, viņa miesassargs un astoņgadīgais dēls kļuva par pirmajiem apmetnes iedzīvotājiem (Kādu laiku, pirms dabūt nosaukumu, tā saucās kā doktora Heberšema apmetne, pēc tam Heberšema, pēc tam vienkārši Heberšems; simts gadus vēlāk, starp divu dāmu klubu strīda par ielu nosaukumu pasta nosūtīšanas ērtībai dēļ, no sākuma radījās ideja, lai atkal samainīt nosaukumu uz Heberšemu; pēc tam, kad šīs plāns nebija apstiprināts,- lai sadalīt pilsētu divās daļās un nosaukt vienu daļu vecā pioniera, daktera un dibinātāja vārdā; Heberšems bija vecā Issetibehi, cilts vadītāja, draugs, Heberšema dēls jau 25 gadu vecumā apprecējās ar vienu no viņa mazmazmeitu un trīsdesmitajos gados aizbrauca uz Oklahomu kopā ar sievas izdzīto ārā tautu,- no sākuma par neoficiālo, pēc tam par čikaso indiāņu lietu oficiālo aģentu, un galu galā atkāpās no amata ar nikno vēstuli pašam ASV prezidentam; bet Holstons- viņa māceklis jau pieauga un kļuva par pirmo apmetnē tavernas saimnieku, kura ir zinama līdz mūsdienām ar vārdu Holstona nams, šī slēdzene piederēja viņam;

2. nodaļa

[Turpinājums...]

3. nodaļa

[Turpinājums...]